2023. gada sākumā (ziemā) sāku domāt par zāles pļāvēja – robota iegādi. Bija doma ņemt kaut ko pavisam vienkāršu bez nekādām ekstrām. Skatījos uz Gardena entry-level robotiem, jo par šiem tīri labas atsauksmes. Sāku salīdzināt dažādu modeļu specifikācijas un cenas, līdz pavisam nejauši uzdūros Bosch Indego S500+ robotam, kurš, kaut arī nāk no augstākas sabiedrības kastas, tomēr tieši tajā brīdī bija uz akciju iekš Būvniecības ABC. Manu uzmanību piesaistīja fakts, ka Bosch māk puslīdz orientēties telpā un pļauj smukās līnijās, nevis random patternā kā lielākā daļa iroboti. Šo random patternu jau biju savā laikā ar irobotu līdz vēmienam atskatījies, un nu jau pāris gadus novērtēju Xiaomi Roborock S6 Pure precīzo un efektīvo tīrīšanu istabās. Gribējās kaut ko līdzīgu arī dārzā.
Pašos pamatos darbības princips visiem šiem zāles pļaušanas robotiem ir vienāds- divi velkošie riteņi (aizmugures piedziņa), vidū rotējošs disks ar vairākiem žiletes izmēra asmenīšiem un priekšā radio signāla sensors, kurš “klausās” perimetra vadu. Visas pārējās ekstras ir katra ražotāja brīva interpretācija. Šajā gadījumā ir arī iebūvēts GPRS IoT modulis, kurš sazinās ar māteskuģi un saņem OTA programmatūras atjauninājumus, kā arī sapārojas ar telefona aplikāciju BOSCH Smart Garden.
Perifērijas iekārtas sastāv no dokstacijas un vada, kurš ir apvilkts apkārt visam pļaušanas perimetram un savienots ar dokstaciju abos galos. Vads raida signālus ar 5kHz frekvenci, kuru robots klausās un saprot, kurā brīdī ir uzbraucis virsū vadam- tātad jāmet ripā.
—
Pats čakarīgākais un meditatīvākais process bija perimetra vada uzstādīšana. Komplektā nāk viss nepieciešamais- rullis ar vadu, plastmasas mietiņi un kartona lineāls, lai atspraustu vadu precīzi 30cm attālumā no šķēršļiem. Te gan ir kaitinošs fakts- robots pļauj kādus 15cm no vada, bet otri 15cm ir paredzēti apgriešanās manevriem (kas ne vienmēr ir pietiekami). Realitātē tas nozīmē, ka ik pa laikam tur ir jānoiet ar parasto pļāvēju, lai nolīdzinātu ataugušo zāli.
Pēc pāris nedēļu testēšanas saprotu, ka robotam patīk dīvainos leņķos uzbraukt uz dažādiem šķēršļiem dārzā, piemēram, uz smilšukastes stūra kantes, kā rezultātā priekšgals paceļas gaisā un aplikācijā pienāk paziņojums: “Indego ir pārāk stipri sasvēries! Lūdzu novieto zāles pļāvēju uz līdzenas vietas!” Vienā brīdī sāka apnikt doties šādās “glābšanas misijās” un nolēmu pagarināt perimetra vadu, apvelkot apkārt ābelei un smilšu kastei zem tās. Lai to izdarītu, komplektā nāk speciāls vadu savienojums (savdabīga WAGO klemme). Man kā elektronikas inženierim, protams, negribās šo uzdevumu atrisināt vienkāršā ceļā, tāpēc nolemju vadus salodēt 🙂 Ņemu talkā savu lodēšanas staciju, lodalvu, šķidro kusni, termorūkošo caurulīti, un tik uz priekšu!
—
Pēc kāda laika nolēmu arī dārzā novietotajām bērnu šūpolēm apvilkt perimetra vadu, jo robots kaut kā nemāk šito šķēršļu trasi izbraukt… Manī ierunājās praktiskais latvietis, kurš saka: “kāpēc atspraust vadu ar kaut kādiem dārgiem plastmasas puļķīšiem? Labāk uzreiz ierakt zemē!” Un patiesi- šo variantu atļauj arī ražotājs, norādot, ka nevajadzētu rakt dziļāk par 5cm, lai signāls nebūtu pārāk vājš. Galu galā arī virs zemes novilktais vads vasaras beigās jau ir ieaudzis zālē un pats sevi apracis.
Ko darīt, ja beidzas dārgais, ūber-pareizais perimetra vads? Braucam uz Depo un pērkam pašu parastāko 2,5mm2 lokano vadu. Krāsa pēc izvēles, bet es izvēlējos melno, jo tas vislabāk saplūst ar apkārtējo vidi. Izmaksas: 43 EUR par 100m rulli (parastais vads no Depo) pret 32 EUR par 50m (īpašais zāles pļāvēju vads). Vārdu sakot, ietaupām uz mārketinga rēķina.
Nu un stiķējas viņi abi kopā tīri labi.
Protams, te man tā pamatīgi kauns par lodējuma kvalitāti, bet šim pielietojumam būs ok. Ja gribās komentēt par lodējuma kvalitāti- lai met akmeni pirmais tas, kuram ir IPC sertifikāts 😉
—
Nākamais novērojums – robotam navigācija darbojas uz “tausti” vai “muskuļu atmiņu”. Tas nozīmē, ka pirmajā braucienā viņš izbrauc pa perimetru un iemācās visu ģeometriju. Pēc tam sāk aizpildīt laukumu, pļaujot pa kādiem 20m2 pleķīšiem no dažādiem stūriem, līdz atduras pret citiem šķēršļiem, kas marķēti ar perimetra vadu. Tādā veidā viņš uzzīmē karti, kurā ar aplikācijas palīdzību var sekot līdzi robota atrašanās vietai.
Jāpiebilst, ka aplikācija un visa navigācija kā tāda ir visai gļukaina. Tas nozīmē- ja robotam kāds ritenis izspolē (un tas gadās diezgan bieži), tad viņam nav nekāda cita atskaites punkta. Vienīgā auto-korekcija ir došanās random virzienā līdz atdurās pret perimetra vadu un kādu brīdi seko vada kontūrai, līdz atpazīst, kurā dārza stūrī atrodas, un tad pieņem lēmumu doties pļaut tālāk. Tas nebūt nenozīmē, ka turpinās pļaut tajā pašā vietā.
Kad biju uzstādījis perimetra vadu apkārt visiem šķēršļiem (koki, smilšukaste, šūpoles utt), kā norādīts instrukcijā, kartēšanas procesā robots galīgi nemācēja atpazīt visus šķēršļus. Beigu beigās kartē neparādās dažas šūpoļu balsta kājas un karoga stabs. Dīvaini- laikam robotam atmiņa par īsu, lai to visu piefiksētu. It kā instrukcijā nekas nebija minēts par šāda veida ierobežojumiem, jo robots paredzēts līdz 500m2 platībai, bet man aplikācija sarēķinājusi tikai 378m2- iekļaujas un ar rezervi.
Rezultātā ar laiku izveidojas tādas “aklās zonas”, kur robots nav nopļāvis. Teorētiski viņš katru reizi maina pļaušanas virzienu un pēc dažiem pļaušanas cikliem vairums aklo zonu tiek nopļautas, bet ne visas…
—
Labi, ka robotam ir funkcija Spot Mow. Ar tās palīdzību var nopļaut 2x2m vai 3x3m kvadrātiņu pēc izvēles – aiznes, kur vajag, un palaid. Tā es cīnījos ar aklajām zonām. Tikai kaitina, ka pie katras manuālas darbības ir vairākas reizes jāievada PIN kods. Jā, saprotu, drošība pirmajā vietā, bet nu kaut kā gļukaini dažreiz tas interfeiss uzvedās.
—
Un tad pienāk rudens. Pareizāk sakot, augusta vidus. No cukuriņu ābeles sāk krist āboli, un izrādās, ka robotam tie galīgi nepatīk- nabadziņš klupdams, krizdams braukā pāri un mēģina viņus sašķērēt, līdz beigās ar vēderu uzsēžas un netiek ne no vietas. Jāpiebilst, ka navigācijai “uz tausti” šis arī galīgi nepalīdz. Bet ābolu aktīvās krišanas divu nedēļu periodā spēj tik lasīt viņus ik pa pāris stundām…
Visbeidzot, mazais draugs sāk palikt niķīgs un bieži vien mistiskā kārtā neaizbrauc līdz dokstacijai. Citreiz pietrūkst vien pārdesmit centimetri līdz barošanas spailēm, citreiz viņš aizmieg tālākajā dārza stūrī. Kad aizeju pamodināt- viņš gatavs turpināt darbu it kā nekas nebūtu bijis.
Mana sieva teica tā: “šis robotiņš ir kā mazais brālis- visu laiku ar vienu aci jāpieskata, vai nav atkal iekūlies kādā ķezā”.
Kopumā man liekas, ka ir tīri labs price/performance variants. Neesmu redzējis, ka būtu izgudrots “ideālais robots”, tāpēc jāsamierinās ar šo labo un slikto īpašību komplektāciju. Gan jau pēc gadiem desmit būs tehnoloģijas attīstījušās līdzīgi kā istabas robotiem, un šodienas izacinājumi paliks pagātnē.
Padalies ar savu pieredzi komentāros! 🙂
Būvējam māju Ošlejās 